RSU profesors: “Zero Waste” un “Toxico Watch” apgalvojumi ir vērtējami kā zinātniski nepamatoti

Reizēm, dzenoties pēc publicitātes, maldinoša informācija tiek pasniegta kā zinātniska, tāpēc, lai atpazītu īstu pētījumu, tām jāatbilst vairākiem būtiskiem kritērijiem, piemēram, vai šāds pētījums ir publicēts zinātniskajos žurnālos, kur to pārbauda vairāki neatkarīgi redaktori, vai pētījumam ir detalizēts metodoloģijas apraksts un to var atkārtot jebkurš cits zinātnieks. Arī kontrolgrupas esamība ir nopietnu pētījuma būtiska daļa.
Latvijā dažādās attīstības stadijās pašlaik ir vismaz četru atkritumu reģenerācijas staciju projekti – Ropažu, Salaspils, Jelgavas un Ventspils novados, taču ar vides aizsardzību saistītas organizācijas un biedrības ik pa laikam nāk klājā ar “šokējošiem” pētījumu datiem par šādu iekārtu bīstamību, taču šie dati bieži ir iegūti ar apšaubāmām metodēm un nav zinātniski pamatoti.
Piemēram, šā gada maijā biedrība “Zero Waste Latvija” izplatīja biomonitoringa pētījuma datus, apgalvojot, ka “pie atkritumu sadedzināšanas iekārtām Slovākijā un Nīderlandē atklāts augstu noturīgo organisko piesārņotāju līmenis vidē un pārtikā, kas krietni pārsniedz Eiropas Savienībā pieļaujamo līmeni un ietekmē cilvēku veselību ilgtermiņā”.
Profesors Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Dr. med. Ivars Vanadziņš, veicot vairāku šādu “pētījumu” analīzi, norāda, ka tajos ietvertie secinājumi nav akceptējami kā zinātniskos pierādījumos balstīti.
““Zero Waste” un “Toxico Watch” materiāliem nav piemērojami kvalitātes kritēriji, kas ir striktu pārbaudi izturējušām zinātniskām publikācijām. Piemēram, publikāciju kvartile, impakta faktors un citēšanas rezultāts ikvienam “Zero Waste” un “Toxico Watch” apgalvojumam ir nulles vērtībā,” norāda Vanadziņš.
“Zero Waste” sava ziņojumā apgalvo, ka “olu, priežu skuju un sūnu paraugos, kas tika ievākti netālu no atkritumu sadedzināšanas iekārtas Slovākijā, tika atklātas ļoti augstas dioksīnu un per- un polifluoralkilsavienojumu (PFAS), ko parasti sauc par "mūžīgām ķīmiskām vielām" koncentrācijas. Dioksīnu līmenis olās pārsniedzot ES pieļaujamo līmeni par 300%”.
“Paraugu skaits, kas tiek analizēts un uz kuru pamata tiek izdarīti kategoriski un nepamatoti vispārinoši apgalvojumi, ir neakceptējami mazs (piemēram, sešas olas). Izmaiņas tikai vienas olas piesārņojuma līmenī nozīmīgi mainītu koprezultātu, tāpat nav norādes par to, kā tās savāktas, ar ko ir barotas vistas u.tml.. Šādus datus un to rezultātā izdarītos secinājumus ir grūti uzskatīt par zinātniski akceptējamiem,” prof. Dr. med. Ivars Vanadziņš.
Vairumā šo “pētījumu” nav norādes uz pētījuma metodoloģiju, vai tās apraksts ir tik neprecīzs, ka metode nav replicējama. Savukārt metodes replicējamība ir viens no zinātniskā pētījuma darbības pamatnosacījumiem, jo tas paredz, ka pētījumus (un tajos sniegtos rezultātus) ir jāvar pārbaudīt, pētījumus atkārtojot, saskaņā ar metodes aprakstu. Tāpat, jau tā nepilnīgajos metodoloģijas aprakstos nav uzrādīti instrumentu kalibrācijas dati, vai norādes par izmantotajām iekārtām (piemēram, to jutību, standarta metodēm utt.) . Tāpat nav tikusi veikta t.s.laboratorijas piesārņojuma analīze, ņemot tukšus paraugus (blank samples) laboratorijā, lai pārliecinātos, ka tajā nav jau esošu piesārņojumu t.s. background contamination (kā daļa no metodoloģijas).
Lai gan ziņojums uzrāda analīžu veikšanas testus, datinesatur statistisko analīzi, iespējams, tādēļ, ka nav kontroles paraugu un paraugu skaits ir pārāk mazs.
Profesors arī norāda uz to, ka ziņojumā dokumentētajiem datiem nav atsauces paraugu analīzes (jeb kontroles grupas paraugu), kas ir zinātnisko pētījumu kritiska sastāvdaļa. Proti, paraugu, kas ņemti ne tikai dedzināšanas iekārtu tuvumā, bet ir izvēlēti vidē, kas nav dedzināšanas iekārtu tuvumā, bet ir atbilstoša, lai tajā vāktie paraugu varētu būt salīdzināti ar pētījuma paraugiem, kas ņemti dedzināšanas iekārtu tuvumā.
“Šāda pieeja atļautu izvērtēt patieso piesārņojuma līmeni dedzināšanas iekārtu tuvumā. Pretējā gadījumā secinājumus tieši par dedzināšanas iekārtu radīto piesārņojumu nav iespējams izdarīt,” saka Vanadziņš.
Viņš piebilst, ka zinātniskos pētījumos, dažkārt, nepieciešams atkāpties no striktiem, kvalitāti garantējošiem priekšnosacījumiem, taču tie tādā gadījumā ir detalizēti jāuzskaita, to cēloņi jāpamato, jānorāda, kādu iemeslu pēc nebija centienu šos trūkumus atrisināt un tie ir rūpīgi jāizdiskutē, pamatojot, kādā veidā un cik lielā mērā, neskatoties uz šiem trūkumiem, zinātniskais pētījums vēl joprojām varētu būt akceptējams, taču “Zero Waste” un “Toxico Watch” to nav izdarījuši.
“Zero Waste” un “Toxico Watch” pat tos apšaubāmos datus, kas gūti, nav godprātīgi atspoguļojuši, prezentējot tos maldinošā, zinātniski pilnīgi neakceptējamā veidā. Organizācijas neatsaucas uz zinātniskās kopienas sistemātiski un rūpīgi izvērtēto WtE darbību, kas dokumentēta augstas kvalitātes zinātniskos rakstos jau gadu desmitiem.
“WtE darbības ietekme uz vidi un veselību ir plaši pētīta un ieteicams iepazīties ar visaugstākās kategorijas uz zinātniskiem pierādījumiem balstītiem publicētiem pētījumiem,” noslēgumā saka profesors Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Dr. med. Ivars Vanadziņš.
Ar dr. med Ivara Vanadziņa atzinumu var iepazīties šeit